Kad iekšā parādās “vairāk”… un uzreiz kļūst mazliet neērti
Dažreiz tas atnāk ļoti klusi.
Ne krīzes brīdī.
Ne tad, kad viss brūk.
Tieši otrādi – kad viss it kā ir labi.
Tu aizver datoru pēc ražīgas darba dienas. Paskaties uz cipariem – viss ir kārtībā. Pat labi. Un pēkšņi iekšā parādās doma: Bet ja es varu vairāk?
Vairāk pelnīt.
Vairāk ietekmēt.
Vairāk atļauties.
Un gandrīz uzreiz – it kā no dziļuma: Vai man vispār drīkst to gribēt???
Tu to nesaki skaļi. Bet ķermenis jau zina. Viegls sasprindzinājums krūtīs. It kā tu būtu pārkāpusi kādu neredzamu robežu…
– Vai tas nav par daudz?
– Vai es nekļūšu “par daudz”?
– Ko Viņš par to domās?
– Vai es kaut ko nezaudēšu šajā Ceļā?
Un šajā brīdī iekšā satiekas divas tevis daļas: tā, kura tiecas uz vairāk, un tā, kura uzmanīgi piebremzē.
Un tas nav par vājumu.
Tas ir par dziļi iesakņotām programmām / stāstiem, kuros mēs esam uzaugušas.
“Esi laba meitene!”: balss, kuru mēs pieņēmām kā savu
– Neizcelies.
– Esi pieticīgāka.
– Nespied.
– Vīrietim jābūt stiprākam.
– Pārāk veiksmīgas sievietes nemīl.
Mums to reti teica tieši. Bet mēs to sajutām. Ģimenē. Skolā. Pieaugušo sarunās. Reakcijās uz “pārāk spilgtām” meitenēm.
Un kādā brīdī tas pārstāja nākt no ārpuses. Tas kļuva par mūsu iekšējo balsi. Tagad tas vairs nav “kāds teica”. Tas ir – “es tā domāju”.
Un pat tad, kad pasaule jau ir mainījusies, un sieviete var pelnīt, vadīt, veidot biznesus – iekšā joprojām darbojas šis smalkais filtrs: Vai tas tiešām ir par mani?
Ingas stāsts: “Man vienkārši paveicās”
– Tu apzinies, cik Tu jau pelni? – es viņai jautāju.
Viņa pasmaida, mazliet mulsi.
– Nu… tas ir uz laiku. Šobrīd vienkārši labs periods.
– Cik ilgi ilgst šis “uz laiku”?
– Nu… kādus trīs gadus.
Mēs abas pasmejamies.
Bet tajos smieklos ir patiesība. Viņa patiešām daudz dara. Pieņem spēcīgus lēmumus. Viņu novērtē. Bet iekšā nav balsta. Ir sajūta, ka tas viss var jebkurā brīdī pazust. Ka tas īsti nav “viņas”.
– Un ja tas nav nejauši? – es jautāju.
Viņa uz brīdi apklust.
– Tad… tad sanāk, ka es tiešām varu vairāk…
Un uzreiz – gandrīz nemanāmi – parādās spriedze.
Jo, ja tas nav nejauši, tad nāksies izvēlēties. Un uzņemties vairāk nekā tikai “man paveicās”.
Tatjanas stāsts: “Es negribu viņu sāpināt”
– Man ir iespēja dubultot savus ienākumus, – viņa saka.
– Bet es vēl domāju…
– Kas Tevi attur?
Pauze.
– Vīrs jau šobrīd pelna mazāk… Es negribu, lai viņam būtu vēl neērtāk.
– Un Tev šobrīd ir ērti – sevi bremzēt?
Viņa pasmaida. Mazliet skumji.
– Nē.
Tas ir ļoti kluss stāsts. Bet tajā dzīvo milzīgs iekšējs konflikts. Sieviete, kura var – un sieviete, kura baidās ar savu spēku izjaukt attiecības.
Un tad viņas kustība vairs nav par viņu. Tā kļūst par mēģinājumu noturēt otra cilvēka līdzsvaru.
Daigas stāsts: “Es varu visu. Bet es vairs nejūtu sevi”
– Es esmu sasniegusi visu, ko gribēju, – viņa saka.
– Bet es nejūtu prieku.
– Ko Tu jūti?
– Pastāvīgu spriedzi. It kā nedrīkstētu apstāties.
– Kāpēc nedrīksti?
– Jo tad viss sabruks.
Viņa runā ātri. Skaidri. Kā cilvēks, kurš ir pieradis kontrolēt.
– Un ja nesabruks?
Klusums.
– Es nezinu, kas es esmu bez šīs kustības…
Un šajā brīdī kļūst ļoti skaidrs: viņas “vairāk” sen vairs nav izvēle. Tas ir veids, kā “turēties”.
Un varbūt svarīgākais šeit nav uzreiz kaut ko “izlabot”. Bet vispirms – pamanīt. Ļoti godīgi. Kur tieši šī balss ieslēdzas? Brīdī, kad Tu gribi pacelt cenu? Kad Tev piedāvā lielāku iespēju? Kad Tu kļūsti redzamāka? Vai varbūt tad, kad Tu vienkārši gribi vairāk – bez skaidra iemesla?
Un tad – uz mirkli apstāties. Un sev pajautāt: Vai tā tiešām es domāju… vai kāds manī runā?
Dažreiz pietiek tikai ar šo.
Nevis uzreiz mainīt. Nevis cīnīties ar sevi. Bet ieraudzīt, ka šī balss nav Tava būtība. Tā ir iemācīta. Un tas jau ienes pirmo brīvības sajūtu.
Tu vari arī sākt pamanīt, kā šī balss ietekmē Tavas izvēles. Nevis lielos lēmumos. Bet ikdienas niansēs.
– Kad Tu pasaki “nē”, lai gan gribējās “jā”.
– Kad Tu samazini savu cenu.
– Kad Tu noklusē ideju.
– Kad Tu izvēlies būt mazliet “mazāka”, lai kādam citam būtu ērtāk.
Un šeit nav runa par to, ka tas ir slikti. Runa ir par to – vai tas ir apzināti?
Vienā brīdī Tu varēsi skaidri redzēt:
Es ne vienmēr izvēlos. Dažreiz es vienkārši atkārtoju.
Un tieši šeit sākas ļoti smalkas, bet spēcīgas pārmaiņas. Nevis kļūt “citādai”, bet sākt sev dot mikro-atļaujas. Mazās situācijās.
– Pateikt to, ko Tu patiesībā domā.
– Nepazemināt savu vērtību.
– Palikt savā vietā, pat ja kādam tas nav ērti.
Bez agresijas. Bez pierādīšanas. Vienkārši – nedaudz patiesāk.
Jā, sākumā tas būs neērti. Pat ļoti. Jo vecā programma joprojām darbosies. Bet Tu jau būsi soli priekšā. Tu vairs neesi tikai šī balss. Tu esi tā, kura to dzird.
“Tagad drīkst visu” ir jaunā brīvība… Bet ko tas īsti nozīmē?
Šobrīd daudz runā par sievietes tiesībām gribēt vairāk – bez kauna sajūtas, bez attaisnošanās, bez vēlmes būt ērtai. Un tas ir ļoti svarīgi. Jo jā – sieviete var.
Var pelnīt vairāk par partneri.
Var veidot lielus projektus.
Var būt redzama, spēcīga, ietekmīga.
Ilgu laiku tieši šīs atļaujas pietrūka…
Bet līdz ar šo brīvību nāk arī jauns pavērsiens.
Mēs esam iemācījušās gribēt vairāk. Bet ne vienmēr – sajust, no kurienes šī vēlme rodas.
Un ja “vairāk” ne vienmēr nozīmē brīvību?
Dažreiz vēlme pēc “vairāk” ir ļoti tīra. Tā nāk kā viegls impulss. Kā sajūta, ka dzīve grib paplašināties caur tevi. Tu jūti iedvesmu. Tu jūti kustību. Un tajā nav spriedzes. Tā ir kā dabiska elpa – ieelpa, izelpa. Un tad “vairāk” patiešām ir par dzīvi.
Bet ir arī cita sajūta. Daudz klusāka. Daudz smalkāka. Un bieži – nepamanīta. Tu arī gribi vairāk. Bet šoreiz ķermenis ir citāds. Ir neliels sasprindzinājums. Neliels nemiers. It kā tu skrien… bet nezini, vai tiešām gribi tur nokļūt. Un, ja tu apstājies uz brīdi un paklausies sevī,
tur var parādīties pavisam citi teikumi:
– Es gribu pierādīt, ka es varu.
– Es gribu, lai beidzot mani pamana.
– Es gribu justies pietiekama.
– Es negribu atkal justies kā toreiz…
Un šeit “vairāk” vairs nav par paplašināšanos. Tas kļūst par kustību no kaut kā.
Tu to vari pamanīt ikdienā.
Tu sasniedz kādu rezultātu. Un pirmajā brīdī – ir prieks. Bet tas ir īss. Ļoti ātri iekšā parādās nākamais: Nu labi… bet tas vēl nav tas līmenis. Vēl vajag nedaudz. Vēl vienu soli. Un tu jau domā par nākamo. Nevis tāpēc, ka tas patiesi sauc. Bet tāpēc, ka citādi it kā nepietiek.
Vai arī citā veidā.
Tu sēdi vakarā mājās. Viss ir mierīgi. Un pēkšņi kļūst… neērti. Nav pat skaidra iemesla. Vienkārši sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Un tad nāk doma:
– Man vajag kaut ko darīt.
– Man vajag vairāk pelnīt.
– Man vajag augt.
Un tu atkal ieej kustībā. Nevis tāpēc, ka tas nāk no iekšējā mierīguma. Bet tāpēc, ka apstāšanās ir pārāk skaļa. Jo apstāšanās nozīmē satikt sevi. Bez lomām. Bez rezultātiem. Bez nākamā mērķa. Un tas dažreiz ir visgrūtākais…
Ir sievietes, kuras ļoti ilgi dzīvo šajā kustībā. Ārēji tas izskatās kā spēks. Viņa dara. Viņa sasniedz. Viņa virzās uz priekšu. Bet iekšā ir pastāvīgs fons: Es vēl neesmu tur. Un “tur” visu laiku mainās.
– Kad būs vairāk naudas – tad.
– Kad būs lielāks bizness – tad.
– Kad būs vairāk atzinības – tad.
Bet tas “tad” nekad īsti nepienāk. Jo sajūta, no kuras šī kustība sākās, paliek nemainīga.
Un tas ir ļoti smalks brīdis. Jo ārēji viss var izskatīties pareizi. Tu tiešām audz. Tu tiešām vari. Tu tiešām dari vairāk. Bet jautājums vairs nav par to, ko tu dari. Jautājums ir – no kurienes tu to dari.
Un varbūt pirmo reizi ir vērts sev ļoti godīgi pajautāt:
Ja es neko nevienam nepierādītu…
ja mani jau tagad redzētu, novērtētu un mīlētu…
vai es joprojām gribētu šo “vairāk”?
Šis jautājums nav, lai apstādinātu. Tas ir, lai atgrieztu tevi pie sevis. Tajā vietā, kur “vairāk” vairs nav skrējiens. Bet kļūst par dabisku kustību.
Vai arī… uz brīdi kļūst nevajadzīgs. Un arī tas ir pilnīgi OK.
Pati vēlme “vairāk” – nav problēma. Problēma ir spriedze, no kuras tā rodas. Kad iekšā ir cīņa, kad ir “man vajag”, kad ir mēģinājums pierādīt – pat visskaistākie mērķi kļūst smagi.
Bet, kad parādās kontakts ar sevi – vēlme kļūst citāda. Tā neprasa. Nespiež. Nesalīdzina. Tā vienkārši ir. Un tad pazūd galvenais jautājums “Vai man to drīkst gribēt?”.
Garīgums vai nauda: izvēle, kas patiesībā neeksistē
Ir vēl viena ļoti smalka līnija, caur kuru iet daudzas sievietes. Īpaši tās, kuras iet dziļumā. Terapijā. Apzinātībā. Garīgajās praksēs.
Sākumā tas bieži ir ļoti skaists ceļš. Tu kļūsti jūtīgāka. Patiesāka. Tu sāc vairāk dzirdēt sevi. Un kādā brīdī… kaut kas mainās. Tu pamani, ka tas, kas agrāk šķita svarīgs – nauda, rezultāti, sasniegumi – vairs neizraisa tādu pašu sajūtu. Un tas ir dabiski.
Bet tad ļoti nemanāmi var parādīties cita doma:
Ja es tiešām esmu kontaktā ar sevi… man nevajadzētu gribēt naudu.
It kā tas būtu kaut kas zemāks. Mazāk tīrs. Mazāk “garīgs”.
Un šī doma bieži neizklausās skaļi. Tā ir ļoti smalka. Tā var izpausties kā:
– Es negribu būt “materiāla”.
– Nauda nav galvenais.
– Man svarīgāka ir dvēsele.
Un tas viss šķiet ļoti pareizi. Ļoti “augsti”. Bet, ja ieskatās dziļāk, tur bieži ir vēl kaut kas.
Dažreiz tās ir bailes. Bailes no spēka. Bailes no atbildības. Bailes no tā, ko nozīmē būt redzamai. Jo nauda ļoti bieži nāk kopā ar redzamību. Ar ietekmi. Ar izvēlēm. Un ne vienmēr tas ir ērti.
Dažreiz tā ir sena iekšēja pārliecība: ka, lai būtu “laba”, man jābūt pieticīgai. Ka, ja es pelnīšu daudz – es kaut ko zaudēšu. Attiecības. Mīlestību. Piederību.
Un dažreiz tas ir vēl smalkāk. Tā ir identitāte. Es esmu tā, kura ir dziļa. Garīga. Ne par naudu. Un tad nauda sāk šķist kā drauds šai identitātei. It kā tā varētu “samazināt” to, kas tu esi.
Un šeit rodas šķelšanās. Ļoti klusa. Bet ļoti jūtama. Viena daļa tevis grib izpausties. Radīt. Pelnīt. Dzīvot plašāk. Bet otra daļa saka:
– Tas nav īsti pareizi.
– Tas nav tīri.
– Tas nav par dvēseli.
Un šīs divas daļas sāk vilkt katra uz savu pusi…
Tu to vari pamanīt ļoti konkrēti. Tu dari darbu, kas tev patīk. Tu dod vērtību. Bet, kad jānosauc cena – kaut kas iekšā saraujas. Vai tas nav par daudz? Vai tas nav pārāk materiāli? Tu samazini. Tu “padari vieglāk”. Bet pēc tam iekšā ir sajūta, ka tu sevi nodod…
Vai arī citādi. Tu ej dziļumā. Tu attīsties. Bet tajā pašā laikā tu jūti, ka naudas plūsma sāk bremzēties. Un kaut kur iekšā pat ir doma: Varbūt tā arī ir pareizi. Bet vienlaikus ir vēl viena sajūta: Bet es taču varētu vairāk… Un šī iekšējā pretruna sāk nogurdināt.
Jo patiesībā dzīve nedalās “garīgajā” un “materiālajā”. Dzīve ir viena. Un, kad mēs to sadalām, mēs sadalām paši sevi.
Un tad notiek interesanta lieta. Lai kurā pusē tu mēģinātu nostāties – otra vienmēr atgādina par sevi. Ja tu ej tikai “garīgumā” – kaut kur iekšā paliek neizdzīvots spēks. Neizpausta enerģija. Neizmantots potenciāls. Ja tu ej tikai “naudā” – kaut kur pazūd dziļums. Kontakts ar sevi. Sajūta, ka tam visam ir jēga.
Un tad nogurums nav no tā, ka tu dari par daudz. Nogurums ir no tā, ka tu esi sadalīta.
Varbūt šeit vissvarīgākais jautājums nav: Vai drīkst gribēt naudu, ja esmu garīga?
Bet: No kurienes es dzīvoju?
Ja es esmu kontaktā ar sevi – tad nauda nav pretruna. Tā kļūst par vienu no izpausmes veidiem. Ne par mērķi. Ne par identitāti. Bet par instrumentu.
Un tad pazūd nepieciešamība izvēlēties. Jo tu vairs neesi sadalīta. Un no šīs vietas gan dziļums, gan nauda var mierīgi pastāvēt vienā dzīvē. Bez cīņas. Bez vainas. Bez pierādīšanas.
Kur sākas patiesums…
Dažreiz svarīgākais solis nav iet ātrāk. Bet apstāties. Un uzdot sev ļoti vienkāršus, bet neērtus jautājumus:
– Vai es šobrīd paplašinos vai pierādu?
– Vai šī vēlme ir no viegluma vai no spriedzes?
– Ja man nevajadzētu nevienam neko pierādīt, neviens to neredzētu, nenovērtētu, neapstiprinātu – vai es to joprojām gribētu?
– Vai es skrienu uz kaut ko vai prom no kaut kā?
– Ja es jau šobrīd būtu pietiekama – vai es joprojām gribētu šo pašu?
– Ko es patiesībā ceru sajust, kad sasniegšu šo “vairāk”? Vai es ļauju sev to sajust jau tagad?
– Kas notiktu, ja es uz brīdi apstātos? No kā es patiesībā baidos šajā apstāšanās brīdī?
– Vai mans ķermenis šajā virzienā jūtas brīvāks vai saspringtāks?
– Vai es šobrīd dzīvoju savu dzīvi vai kāda cita priekšstatu par to, kā tai vajadzētu izskatīties?
– Kas es esmu, ja es uz brīdi atlaižu visu, ko cenšos sasniegt?
Dažreiz izrādās, ka aiz vēlmes pēc “vairāk” slēpjas ļoti cilvēcīga vajadzība:
– būt ieraudzītai
– būt novērtētai
– būt drošībā
– būt mīlētai.
Un tad kustība mainās. Tā kļūst nevis par “vēl vairāk”. Bet par “mazliet patiesāk”.
Sieviete var. Bet tas nav viņas pienākums!
Šī, iespējams, ir pati smalkākā vieta.
Sieviete var. Var pelnīt. Var ietekmēt. Var gribēt vairāk.
Bet viņai nav pienākums to darīt no cīņas. No spriedzes. No mēģinājuma pierādīt savu vērtību.
Sieviete var izvēlēties.
Un dažreiz visstiprākā izvēle ir nevis iet tur, kur “visi iet”. Bet palikt kontaktā ar sevi.
Un varbūt pirmo reizi uzdot sev citu jautājumu.
Nevis: “Kā sasniegt vairāk?”
Bet: ko man patiesībā nozīmē “pietiek”?
Un ļaut sev nesteigties ar atbildi.
Jo tieši šajā pauzē sāk parādīties kaut kas īsts. Neuzspiests. Savs.
Lai tev harmoniski un jaudīgi vienlaicīgi!
Jā, tā var.
Publicēts žurnāla “Kā būt laimīgai” 2026. gada vasaras numurā