Izdzirdot vārdu “garīgums”, vienmēr vēroju cilvēku reakcijas. Kāds iztaisnojas, kāds sataisa aizvērtu pozu, kāds sāk novērst skatienu, kāds satraukumā sāk knibināt pirkstus, kāds paskatās uz augšu… Ķermenis bieži runā skaļāk par vārdiem. Bet es parasti arī jautāju klientiem par viņu izpratni par garīgumu un saņemu visdažādākās atbildes. Kādam garīgums asociējas tikai ar reliģiju un sekošanu konkrētiem noteikumiem. Kādam garīgums ir dzīvošana Indijas ašramos, ikdienas lūgšanas un kalpošana citiem. Vēl kādam tā ir enerģētiski spēcīgu vietu apmeklēšana un sevis stiprināšana ar dažādiem rituāliem. Taču viennozīmīgi šo padsmit gadu laikā, kopš strādāju ar garīguma tēmām savā praksē, redzu, ka arvien biežāk cilvēki sāk garīgo attīstību saistīt nevis tikai ar kādiem ārējiem apstākļiem, bet tieši ar savu iekšējo izaugsmi. Un tas viennozīmīgi priecē…
Kā sasniegt garīgo dziļumu, pat ja cilvēks nepārstāv nevienu konkrētu reliģisko sistēmu?
Bērnībā es tiku audzināta katoļu praksē, par ko īpašu paldies jāsaka vectēvam un vecmāmiņai. Viņi vienmēr ir likuši Dievu priekšā gan darbos, gan sadzīvē. Lai gan vienā brīdī es sajutu vilšanos katoļu baznīcas virzienā, jau pieaugušā vecumā es sapratu, ka es vīlos nevis katoļticībā, bet gan cilvēkā, kas to sludina, jo redzēju, kā vērtības nesaskan ar to, ko cilvēks dara. Bet es vienmēr esmu saglabājusi šo ticību Augstākajam, arī šobrīd katru vakaru noslēdzu ar lūgšanu un pateicības vārdiem. Taču bija brīdis, kad es pilnībā novērsos pat no sarunām ar Augstāko, jo pēc otrās grūtniecības, kas arī nebeidzās ar bērniņa dzimšanu, man šķita, ka Augstākie spēki ir ļoti netaisnīgi attiecībā uz mani un ir no manis novērsušies. Bet patiesībā, manuprāt, tieši tad sākās mans patiesais garīgais ceļš.
Šodien es skatos uz garīgo atmošanos kā uz ļoti universālu procesu, kas nav piesaistīts nevienai konkrētai reliģijai vai doktrīnai. Lai gan daudziem cilvēkiem garīgie meklējumi ir saistīti ar ticību, garīgā izaugsme var notikt arī pilnīgi neatkarīgi no tā, pievēršoties sevis izziņai un apziņas paplašināšanai. Un tad šajā Ceļā cilvēks sajūt Augstāko spēku esamību…
Garīgās attīstības patiesais Ceļš aicina mūs pievērst uzmanību ikdienas dzīves niansēm, attīstot spēju izjust mirkli, pieņemt savas emocijas un apjaust dzīves dziļāko jēgu. Un galvenais uzsvars tiek likts uz iekšējo harmoniju, kas rodas, kad cilvēks spēj izprast sevi un apkārtējo pasauli bez ārējiem dogmatiskiem uzskatiem. Tā vietā tiek attīstīta pašrefleksija, empātija un izpratne par to, kas cilvēku dara patiesi piepildītu. Cilvēks vairs nav tik ļoti atkarīgs no ārējiem apstākļiem vai materiāliem panākumiem, bet atrod mieru savā ikdienas pieredzē.
Tiem, kas nepieder nevienai reliģijai, garīgā atmošanās var būt pat kā brīvības avots, jo nav nepieciešamības ievērot noteiktus priekšrakstus vai rituālus. Taču manā sabiedrībā ir daudz piemēru, kur tas viss iet ļoti labi roku rokā arī ar konkrētu reliģiju. Svarīgi, lai garīgums kļūst par ceļojumu, kas notiek caur vienkāršu apzinātību, empātiju un spēju pieņemt dzīvi tās visdažādākajās izpausmēs.
Cilvēku apziņas stāvokļi
Dr. Stīvs Teilors garīgo atmošanos un attīstību raksturo kā dziļas iekšējas pārmaiņas, kas aptver cilvēka apziņas četras svarīgas jomas: uztveres, subjektīvo, starpsubjektīvo un konceptuālo. Katru no šīm jomām var labāk izprast ar ikdienas dzīves piemēriem, kas palīdz atklāt garīgās izaugsmes būtību.
1. Uztveres apziņa
Šī joma attiecas uz spēju dziļāk uztvert pasauli un tās skaistumu. Cilvēks sāk ievērot lietas, kurām agrāk nepievērsa uzmanību – piemēram, ziedu smaržu, putnu dziesmas vai vēja pieskārienu vaigam. Iedomājies cilvēku, kurš katru dienu steigā dodas uz darbu (varbūt tā esi tu?). Kad cilvēks sāk garīgi atmosties, viņš biežak apstājas parkā, lai izbaudītu saulrietu un sadzirdētu putnu dziesmas. Tas norāda uz jaunu, niansētāku realitātes uztveri.
2. Subjektīvā apziņa
Garīgā atmošanās šajā aspektā veicina iekšēju mieru un spēju pieņemt sevi. Cilvēks vairs necīnās ar savām nepilnībām, bet tās apzinās un uztver kā daļu no dzīves pieredzes. Piemēram, kāds, kurš ilgstoši ir cīnījies ar pašpārmetumiem vai perfekcionismu, sāk apzināties, ka kļūdas ir nepieciešama izaugsmes sastāvdaļa. Tā vietā, lai sevi vainotu, viņš rod mieru un pašpārliecinātību.
3. Starpsubjektīvā apziņa
Šī joma attiecas uz dziļāku saikni ar citiem cilvēkiem un empātijas spēju. Cilvēks kļūst iejūtīgāks un sāk saprast citu emocijas bez vajadzības tās izskaidrot. Piemēram, attiecībās ar partneri viņš vairs nekoncentrējas tikai uz savām vajadzībām, bet uzklausa partneri pat tad, ja tam ir grūti izteikties. Šī empātija bieži vien spēj dziedināt attiecības.
4. Konceptuālā apziņa
Garīgā ceļa iešana ļoti maina cilvēka izpratni par dzīves mērķi un jēgu. Cilvēks sāk domāt plašāk, pārstājot pieķerties ikdienas materiālām rūpēm. Piemēram, cilvēks, kurš iepriekš koncentrējās tikai uz karjeras izaugsmi, var nolemt pievērsties darbam, kas viņam sniedz dziļāku piepildījumu, piemēram, labdarības projektam vai radošam hobijam. Šī apziņa palīdz viņam saprast, ka laime slēpjas nevis ārējos sasniegumos, bet iekšējā harmonijā.
Garīgā atmošanās ir dinamisks process, kas visbiežāk nenotiek pēkšņi – tā var attīstīties pakāpeniski un padarīt cilvēka dzīvi dziļāku un jēgpilnāku. Tā pilnīgi noteikti veicina gan pašizpratni, gan harmoniskas attiecības ar apkārtējo pasauli.
Piedāvāju Tev izlasīt katru zemāk minēto apgalvojumu un sajust sevi skalā no 1 līdz 10, kur 1 – noteikti nav par mani un 10 – noteikti ir par mani.
- Ikdienā vienmēr pievēršu uzmanību dabas skaistumam, putnu dziesmām vai skaistam saulrietam
- Bieži apstājos, lai novērtētu mirkļa burvību, nevis tikai domāju par nākotnes plāniem
- Spēju izjust prieku par sīkumiem, kas iepriekš šķita nenozīmīgi
- Spēju pieņemt savas kļūdas, nevis pastāvīgi sevi kritizēju
- Izjūtu iekšēju mieru pat tad, ja neesmu ideāls
- Saskaroties ar problēmām, meklēju veidus, kā tās risināt ar līdzsvarotu prātu, nevis paniku
- Klausos citus ar empātiju un mēģinu viņus saprast bez spriedumiem
- Jūtu ciešāku saikni ar citiem cilvēkiem, pat ar tiem, kuriem agrāk nepiešķīru nozīmi
- Spēju atpazīt un just līdzi citu cilvēku emocijām, pat ja tie tās neizsaka skaļi
- Regulāri pārdomāju, kas man dzīvē ir patiešām svarīgs un piepildošs
- Manas ikdienas darbības ir saskaņā ar manu dziļāko dzīves mērķi (ja man tas vispār ir nodefinēts)
- Spēju atteikties no materiālām lietām, ja tās nesniedz man ilgtermiņa piepildījumu
Kā bija? Nav nemaz tik vienkārši atbildēt, vai ne?
Jo garīgā atmošanās ir CEĻŠ – tajā nav pareizu vai nepareizu atbilžu.
Tas ir mans personīgais Ceļš!
Jogas attīstības līmeņi
Tā kā manā dzīvē 2010. gadā ienāca joga un, domāju, ka paliks tur uz visiem laikiem, tad man ļoti patīk izzināt garīgās attīstības ceļu caur jogas izpratni. Un man ir tuvi jogas attīstības līmeņi jeb pakāpieni, kuri tradicionāli tiek balstīti uz Pataņdžali izveidoto Aštanga jogu, kas nozīmē “astoņpakāpju ceļu” uz garīgo izaugsmi.
Kas tie ir par līmeņiem un kā tie ir saistīti ar mani un tevi?
- Jama – morālie principi (nevardarbība, godīgums).
- Nijama – iekšējā disciplīna (šķīstība, apmierinātība).
- Asana – fiziskās pozas, ķermeņa apzināšanās.
- Prānājāma – elpošanas kontrole, enerģijas vadība.
- Pratjahāra – sajūtu un maņu kontrole un “atslēgšana”no ārējās pasaules.
- Dhāraņa – koncentrācija, uzmanības noturība.
- Dhijāna – meditācija, dziļa apcere.
- Samādhi – apgaismība, vienotības sajūta ar Visumu.
Dažos jogas virzienos tiek pievienots devītais līmenis, kas var attiekties uz papildu izpratni par garīgo kalpošanu un beznosacījuma mīlestību. Jāpiebilst, ka līmeņu interpretācija mazliet atšķiras starp dažādām jogas skolām un tradīcijām.
Jogas ceļš, kā to apraksta Pataņdžali, ir vairāk nekā vingrošana vai meditācija — tas ir dzīvesveids, kas ved uz pilnīgu garīgo un emocionālo attīstību. Astoņi pakāpieni ietver gan ārēju, gan iekšēju izaugsmi, un to ievērošana būtiski izmaina cilvēka dzīvi, jo iedarbība notiek dziļi emocionālā un mentālā līmenī.
Pirmais solis ir jama — morālo vērtību ievērošana. Kad cilvēks sāk attiekties pret pasauli ar godīgumu, nevardarbību un līdzcietību, viņš automātiski samazina konfliktus un negatīvās emocijas. Nijama, kas fokusējas uz pašdisciplīnu, veicina iekšēju sakārtotību, palīdzot attīstīt pozitīvus ieradumus. Šo divu līmeņu ievērošana uzlabo attiecības ar apkārtējiem un paša cilvēka pašapziņu.
Fiziskā līmeņa izpratne sākas ar asanām — ķermeņa pozām, kas stiprina ne tikai muskuļus, bet arī spēju apzināties savu ķermeni. Prānājāma jeb elpošanas kontrole palīdz savaldīt prātu un panākt emocionālu līdzsvaru, mazinot stresu. Pēc šī līmeņa sasniegšanas cilvēks ir spējīgs koncentrēt uzmanību un “atslēgt” savas sajūtas un maņas no traucējošiem ārējiem faktoriem, praktizējot pratjahāru.
Ceļā uz augstāko apziņu būtiska ir dhāraņa jeb koncentrēšanās prasme. Tā palīdz fokusēt prātu uz vienu mērķi, kas attīsta neatlaidību un uzmanības noturību. No šejienes dabiski izriet dhijāna jeb meditācija, kur cilvēks nonāk dziļā apcerē un mācās uzturēt iekšējo mieru pat dzīves sarežģītākajos brīžos.
Augstākā pakāpe ir samādhi — apgaismība jeb pilnīga vienotības sajūta ar pasauli. Cilvēks, kurš sasniedz šo līmeni, piedzīvo dziļu iekšējo brīvību, vairs nav pakļauts ārējiem traucējumiem un atrod harmoniju pašā sevī.
Šis ceļš ir svarīgs, jo tas palīdz pāriet no haotiskas ikdienas uz harmonisku dzīvi, kur katrs solis ir nozīmīgs ceļojums uz pilnvērtīgu pašrealizāciju un laimi.
Garīgi attīstītāku cilvēku kopienās vienmēr tiek pacelts jautājums par to, vai cilvēks var dziļi meditēt (7. pakāpiens), ja, piemēram, viņš strīdos apvaino otru, ēd dzīvnieku izcelsmes produktus vai veido mahinācijas biznesā, kas visi trīs piemēri ir par pirmā līmeņa neizpildi. Bet tas jau ir cita raksta vērts jautājums, par šo mēs ar Tevi vēl varētu runāt un runāt…
Ceļavārdi Tavai garīgajai attītībai
Garīgās atmošanās process ir būtisks, jo
- tas veicina emocionālo līdzsvaru un vispārējo psiholoģisko veselību
- palīdz cilvēkam pieņemt sevi ar visām kļūdām un trūkumiem, samazinot negatīvo pašvērtējumu un iekšējo konfliktu
- šāda iekšēja pieņemšana ir terapeitiska, jo novērš pašdestruktīvas domas un veicina pašapziņu
- uztveres izmaiņas ļauj vairāk koncentrēties uz mirkļa burvību, kas palīdz samazināt stresu un trauksmi
- dziļāka saikne ar citiem un empātija uzlabo attiecības, novēršot vientulības sajūtu
- dzīves jēgas apzināšanās nodrošina mērķtiecību un mazina depresijas risku
- tas samazina pārmērīgu pieķeršanos ārējām lietām, kas bieži izraisa nemier
- var arī atvieglot izdegšanas sindromu, jo cilvēks sāk saskaņot savus darbus ar dziļākām vērtībām, nevis virspusējiem mērķiem
- veicina piedošanas spēju gan sev, gan citiem, kas ir svarīgi emocionālajai dziedināšanai.
Šis process būtībā rada ilgstošu emocionālo drošību, harmoniju starp ķermeni un prātu, sajūtu un dziļāku izpratni par to, kas es esmu un kāpēc esmu šajā pasaulē.
Noteikti turpini šo atmošanās ceļu – tas ir katra tava mazākā solīša vērts!
Publicēts: žurnāla “Kā būt laimīgai” 2025. gada pavasara numurā