Raksta autore: Rita Grinberga, Citādā Pasaule
Publiski sevi Daina Einberga sauc par kouču terapeiti, izaugsmes un biznesa treneri; viņa ir bloga @DainasPasaule radītāja. Šie visi nosaukumi ir vispirms svarīgi biznesa videi, jo tur vajadzīgi pazīstami vārdi. Sarunās un mijiedarbībā ar cilvēkiem Daina ir kaut kas daudz vairāk. Viņa šo pasauli piedzīvojusi caur smagām pieredzēm, un nonākusi līdz dziļai spējai sevi sajust un dzīvot laimīgi.
Mans ceļš aizsākās 2007. gadā, kad biznesa vadības studiju laikā viena pasniedzēja mani aicināja pie citiem studentiem, lai es brīvā formā izstāstītu, kā man izdodas dzīvē sasniegt dažādus mērķus. Es biju ļoti aktīva – strauji kāpu pa karjeras kāpnēm, vadīju pašpārvaldi, biju laimīgi precējusies. Mani aizsūtīja pie vakara studentiem, lielākoties uzņēmējiem, un es pastāstīju savu pieredzi. Pēc tam viņi mani aicināja uz saviem uzņēmumiem, lai runātu ar viņu darbiniekiem par mērķu izvirzīšanu, laika plānošanu, pārdošanu un vēlāk – arī par uzņēmuma un produktu prezentāciju. Tā nemanot aizsākās mana treneres karjera. Pēc dažiem gadiem, 2010. gadā, sapratu, ka vajadzētu iegūt kādu formālu izglītību, kas saistīta ar mērķiem, un sāku mācīties koučingu. Tas man palīdzēja saprast, ka tam, ko intuitīvi jau darīju, patiesībā ir arī sistēma. 2008. gadā piedzīvoju nopietnu autoavāriju. Mašīna bija pilnībā sadragāta, bet man nebija ne skrambiņas. Šis notikums lika man pārdomāt dzīves jēgu, misiju, laika izpratni un karmiskās saiknes. Intensīvi strādājot ar klientiem, es sāku pamanīt, ka ir cilvēki, kuri dara visu “pareizi”, tomēr nesasniedz vēlamos rezultātus. Tas lika man vēl vairāk iedziļināties ezotērikas pasaulē, lai izprastu, kas patiesībā mūs vada un kāpēc vieniem izdodas, bet citiem – ne. Tas mani aizveda līdz zemapziņas jautājumiem, dažādām terapijas metodēm, mākslas terapijai, meditācijai un enerģijas praksēm. Tāpēc šobrīd, strādājot ar klientiem, mēs sakārtojam ne tikai mērķu un finanšu jautājumus, bet arī attiecības, veselību, dažādus ikdienas izaicinājumus. Mani raksturo kā dzīves izpratnes terapeiti, skolotāju, kas palīdz cilvēkiem izprast savas emocijas, ķermeņa signālus, skaidrot dažādus dzīves notikumus. 2010. gadā piedzīvoju pirmo neveiksmīgo grūtniecību, kas lika man vēl vairāk iedziļināties sievišķības izpratnē un ķermeņa signālu klausīšanā. Mana pieeja dzīvei sāka mainīties – no fokusa uz karjeru un statusu es pievērsos dziļākām vērtībām. Pēc otrās neveiksmīgās grūtniecības 2012. gadā sāku pētīt veselības jautājumus, uztura ietekmi uz ikdienu, ķermeņa mijiedarbību ar apkārtējo vidi. Vēl dziļāk aizgāju jogas un meditācijas praksēs. Tas viss pakāpeniski mainīja manu skatījumu un metodes darbā ar cilvēkiem. Tagad mana specializācija ir palīdzēt vīriešiem un sievietēm – gan intelektuāli, gan emocionāli, gan fiziski. Es strādāju arī ar grūtniecēm, palīdzot viņām izprast savu ķermeni, un ar sievietēm, kurām diagnosticēta neauglība un dažādas sieviešu kaites, jo pati esmu izgājusi cauri dažādiem sāpīgiem procesiem. Man ir dziļuma pieeja – man patīk mijiedarboties ar cilvēkiem tā, lai viņi patiešām izprastu sevi un savas dzīves ceļu. Pateicoties vadītajiem retrītiem un arvien dziļākai sevis izzināšanai, es redzu cilvēku mazliet citādāk nekā agrāk. Esmu pateicīga Visumam par šo ceļu, jo tas ļauj man būt tajā vietā, kur patiesi jūtu, ka man ir jābūt.
Tu minēji, ka esi laimes terapeite un pēti laimi. Kā tu nonāci pie tā, ka viss ir par laimi un ko tas Tev pašai nozīmē?
Es pati sev un arī citiem cenšos nodot domu, ka, ja tu iekšēji no sirds nejūties laimīgs, tad visas pārējās lietas – karjera, statuss, garīgā apzinātība – zaudē nozīmi. Ja tu pats ar sevi neesi līdz galam laimīgs, agrāk vai vēlāk viss pārējais šķitīs mazsvarīgs. Tāpēc, plānojot jauno gadu, es vienmēr sāku ar laimes kalendāra pildīšanu un tikai pēc tam ķeros pie veiksmes kartes. Arī grupās mācu sākt ar laimes kalendāru, jo, ja ikdienā apzināti piedomā pie savas laimes sajūtas, daudzas lietas sāk sakārtoties pašas no sevis. Pie šīs atziņas nonācu, pateicoties šķiršanās procesam, kas ilga trīs gadus un bija man tiešām ļoti smags. Tā bija mana iniciatīva – es gribēju šķirt laulību, jo jutos nelaimīga un biju dusmīga uz sevi par to, kā esmu sevi novedusi un kā esmu pieļāvusi, ka pret mani tā izturas. Tā bija dziļa iekšējā krīze. Es vainoju sevi par visu – par vīra atkarību, par to, ka esmu karjeras sieviete, par to, ka neglābju laulību u.tmldz. Mana pašapziņa bija ļoti zemā punktā, tāpēc es īpaši jūtu sievietes, kuras “uzliek maskas”. Trīs gadu laikā, izmantojot dažādas tehnikas, es atkal atvēru sevī laimes sajūtu – lai iemīlētu sevi, pasauli un to, ko daru. Tas bija dziļš attīrīšanās process. Es spilgti atceros kādu brīdi 2017. gada beigās – es vienkārši sēdēju un raudāju no laimes. Nekas īpašs nebija noticis, bet iekšēji jutos tik laimīga. No tā brīža vēl vairāk sāku par to runāt un dalīties pieredzē. Kad tu esi laimīgs pats ar sevi, viss pārējais arī sāk notikt. Cilvēki sāk pievilkties, jo viņi jūt šo starojumu. Man vienmēr ir teikuši, ka es ienāku telpā kā saulīte, bet tajā brīdī es pati pirmo reizi to patiesi sajutu – es sēdēju un raudāju, jo man bija tik labi ar sevi.
Kas, tavuprāt, ir atslēga šai laimes sajūtai, apmierinājumam ar sevi? Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā valda liela nemīlestība pret sevi. Strādājot ar sievietēm, es redzu, cik ļoti izteikta ir nemīlestība pret sevi. Kas, tavuprāt, ir galvenais ceļš uz mīlestību pret sevi, uz šo prieka un laimes sajūtu bez iemesla?
Man tā ir sadraudzēšanās ar visu, kas ir manī – gan to, kas man patīk, gan to, kas nepatīk. Es vienmēr saku: ja jūties dusmīga, tad atzīsti to sev – es protu dusmoties, protu pacelt balsi, protu apvainoties. Tās ir manas sajūtas, un tās ir daļa no manis. Tieši tāpēc mēs esam cilvēki – mums ir dažādas emocijas, un mums ir tiesības tās piedzīvot. Kad es beidzot pieņēmu visu sevi – savu pagātni, piedzīvotās sāpes un pieredzes –, es sapratu, ka visam tam bija sava vieta manā dzīves ceļā. Tajā brīdī es sajutos brīva un patiesa. Tiklīdz mēs sākam pretoties realitātei, tā laimes sajūta pazūd. Bet, ja pieņemam notiekošo un apzināmies savas emocijas, tad varam ar tām strādāt. Mēs ar sievietēm apļos mācamies nosaukt emocijas vārdā, sajust sevi un saprast, kas patiesībā mūsos notiek. Laime rodas, kad mēs pieņemam sevi pilnībā – arī savus trūkumus. Nevis cīnāmies ar tiem, bet sadraudzējamies. To var un vajag trenēt. Mūsu prāts ir pieradis koncentrēties uz kļūdām, kritizēt un nosodīt sevi. Bet mums ir jāmācās ieraudzīt un pieņemt visu sevi – un tad sajūtas mainās.
Kā mainās cilvēka dzīve, kad viņš nonāk līdz šādam stāvoklim?
Mainās šī cīņas sajūta – sajūta, ka pastāvīgi jācīnās par to, kas notiek dzīvē. Es vairs nemēģinu konfrontēt Augstākos spēkus, jautājot: “Kāpēc Tu man to nodari?” Tā vietā es pieņemu notiekošo. Es saku: “Jā, šobrīd sāp. Jā, esmu neziņā. Jā, man gribas dusmoties uz visu pasauli, un es to varu darīt. Bet saprotu – tas ir mans, un ko man ar to tagad darīt?” To es saucu par pieņemšanu. Par pieņemšanu šodien runā daudz, taču bieži tas paliek vispārīgs jēdziens. Manā skatījumā pieņemšana nozīmē spēju apzināties savu stāvokli un jautāt sev – ko es ar to tālāk daru? Visos šajos gados, gan savā dzīvē, gan darbā ar klientiem, esmu piedzīvojusi neskaitāmus izaicinājumus. Es vienmēr saku – katrā līmenī nāk jauni izaicinājumi, taču svarīgi ir katru reizi sevi piezemēt un atgādināt: “Ja skatāmies no plašākas perspektīvas, mana problēma ir maza, bet tā ir mana problēma, tā man ir dota, un man ar to jātiek galā.” Necīnīties ar realitāti, jo tā jau ir notikusi – tas ir galvenais. Bieži cilvēki meklē atbildes ārpus sevis, ejot dziļās garīgās praksēs, reinkarnācijas ceļos, taču es uzskatu – vispirms sakārto to, kas ir tavā dzīvē šeit un tagad. Visam citam vēl būs laiks.
Tur “ārpusē” cilvēki mīl atrast attaisnojumus, nevis resursu. Un viņiem tas der.
Tieši tā. Tāpēc šī metode arī dzīvo – jo daudziem ar to pietiek.
Jā, jo tad nav jāmaina realitāte un jāsaskaras ar grūtībām. Bet pastāsti, kā tavs dzīves ceļš mainījās?
Patiesībā ļoti interesanti, kā Visums piespēlē cilvēkus mūsu dzīvē. Tagad esmu laimīgā laulībā, mums ir trīs bērni. Mans tagadējais vīrs un es viens otru pazinām jau ļoti sen – kādreiz strādājām vienā uzņēmumā. Jau toreiz bija simpātijas, bet abi bijām aizņemti, tāpēc nekādas attiecības nebija iespējamas. Tad, pēc ilga šķiršanās procesa, mans bijušais vīrs beidzot parakstīja šķiršanās dokumentus – tas notika 21. februārī. Un nākamajā dienā es saņēmu ziņu no sava tagadējā vīra. Mēs nebijām komunicējuši daudzus gadus, tikai reizēm apsveikuši viens otru dzimšanas dienās. Bet pēkšņi viņš man rakstīja par kādu darba jautājumu un jautāja, vai varam sazvanīties. Mēs sazvanījāmies nākamajā vakarā. Saruna bija gara – viņš dalījās savā stāstā, es savējā. Mēs atklājām, ka abi esam veselīgā dzīvesveida piekritēji, un tas mūs vēl vairāk satuvināja. No tās dienas mēs sākām regulāri komunicēt, un pēc divām nedēļām viņš bija Latvijā, lai saprastu – kas tas īsti ir, kas mūs saista. Tajā pašā gadā septembrī viņš pārcēlās uz Latviju pavisam, un nākamā gada maijā mēs jau bijām precējušies. Tas viss notika ļoti ātri. Tas, ko es no tā sapratu – kad tu esi patiesi laimīga ar sevi, kad tev ir labi vienai, dzīve pati saliek daudzas lietas pa plauktiņiem. Vairāk nekā gadu pirms tam man nevajadzēja nevienu, es jutos piepildīta savā ikdienā, attiecībās ar meitu, darbā un izglītībā. Vīrieši pievērsa uzmanību, bet man tas nebija īpaši svarīgi. Tikai tad, kad biju patiesi apmierināta ar sevi, viss sakārtojās pats no sevis. Tagad es zinu – šis cilvēks ir mans dvēseles cilvēks. Mums ir līdzīgi pārbaudījumi un izaicinājumi, ar kuriem strādājam, bet mēs atrodam kopīgu ceļu. Arī, ja strīdamies, tas dod dziļāku izpratni vienam par otru. Es vienmēr pāriem saku – strīdi nav slikti, tie palīdz augt un saprast, ko darīt citādi. Viena no lielākajām vērtībām, ko šajās attiecībās piedzīvoju, ir brīvība – nepieķeršanās otram, bet vienlaikus dziļa saikne. Tas ir kaut kas, līdz kam vajadzēja nonākt, jo savā pirmajā laulībā es biju pavisam cita, lai gan arī mīlēju un tiku mīlēta.
Kā tu redzi savu ceļu un kā tava pieredze palīdz tavā darbā?
Tas ir ļoti palīdzējis, jo katrs posms, ko esmu izgājusi, ir atvēris jaunas prasmes un zināšanas. Visvairāk tas atklājās, strādājot ar emocijām, jo ķermenis un tā, kā tas reaģē uz slimībām, ir tēma, kas mani šobrīd fascinē. Piemēram, ja es nebūtu caur sevi izgājusi šo pieredzi, iespējams, nevarētu saprast, kā tas tieši darbojas. Man ir ļoti personiska pieredze ar grūtniecībām. Otrās grūtniecības laikā man bija problēmas ar placentu, un ārsti uzstāja, ka dzemdēšu tikai ķeizargrieziena ceļā, mani gribēja “griezt” jau 34. grūtniecības nedēļā. Tomēr es apņēmīgi strādāju, lai paceltu placentu uz augšu, un tas tiešām nostrādāja – pēc četriem asiņošanas gadījumiem, viss nostājās savās vietās. Tagad es saprotu katru ķermeņa šūnu, zinu, kas ar mani notiek, un varu palīdzēt citām sievietēm sagatavoties dzemdībām, daloties pieredzē, kā piemēram, apzināt elpošanu, nevis skaļi kliegt. Manas abas dzemdības bija ļoti vieglas, īpaši salīdzinot ar smagajām pirmajām, un es uzskatu, ka tas bija nepieciešams, lai tagad varētu palīdzēt citām. Tāpat arī mana pieredze ar finanšu izaicinājumiem ir bijusi būtiska. Biznesā esmu saskārusies ar daudziem naudas jautājumiem, krāpniecību un uzticēšanās problēmām, kas ir ļoti mainījušas manu skatījumu uz darbu. Tagad, kad esmu izgājusi cauri šiem izaicinājumiem, dažiem vēl joprojām eju cauri, varu labāk izskaidrot, kādi ir riski un kā izvairīties no tiem. Tāpat arī veselības jomā – kopā ar vīru esam izveidojuši online kursu par veselīgu dzīvesveidu, jo esam svaigēdāju ģimene jau vairāk nekā 7 gadus. Ja mēs paši nedzīvotu pēc šiem principiem, nebūtu iespējams palīdzēt citiem un dalīties ar savām zināšanām. Ļoti spēcīga ir arī apmaiņa, kad cilvēki nāk pie manis ar jautājumiem, uz kuriem es nezinu atbildes. Es lūdzu Visumam palīdzēt un tieši šajā brīdī notiek dziļas atklāsmes. Ir reizes, kad caur mani nāk atbildes, kuras es pati nevarētu izteikt vārdiem. Esmu iemācījusies ticēt un paļauties uz šo procesu. Es meklēju skolotājus un informāciju, lai saprastu, kā paskaidrot to, kas notiek, kā tas ietekmē cilvēku un kā rīkoties nākotnē. Katrs pieprasījums no cilvēkiem ir kā norāde uz nākamo soli, un es turpinu mācīties. Esmu sapratusi, ka svarīgākais ir ļauties, nevis mēģināt izdomāt atbildes ar savu prātu. Tā ir liela mācība – atšķirt prāta un garīgā ceļa robežu. Abi ceļi man šobrīd ir svarīgi, bet agrāk biju pilnībā orientēta uz prāta ceļu.
Pastāsti nedaudz par svaigēšanu, kā tu pie tā nonāci un kāda ir tās ietekme uz veselību?
Sākotnēji tas nebija mans mērķis, jo es pat nezināju, kas ir veģetārisms, kur nu vēl – svaigēšana. Ja man 2010. gadā kāds būtu teicis, ka es pārstāšu ēst šašliku vasarā, es droši vien pasmietos, jo tas šķistu pilnīgi neiespējami. Taču viss mainījās, kad es piedzīvoju pirmo grūtniecību, kas bija jāpārtrauc vēlīnā stadijā. Tā bija kā sākums, lai es sāktu meklēt dziļākas atbildes uz dzīves jautājumiem. Tad es pievērsos jogai – vēl dzīvojot Rīgā, es apmeklēju dažādus jogas centrus, taču tikai 2010. gada aprīlī, atgriežoties Daugavpilī, satiku savu skolotāju Jevgeņiju Kursīti, kas bija īstais Skolotājs. Viņš mani iedvesmoja, jo viņa pieeja jogai bija saistīta ar ķermeņa un prāta līdzsvarošanu. No 2010. līdz 2013. gadam, līdz meitiņas piedzimšanai, es biju vairākas reizes nedēļā uz jogas paklāja, un viņš dalījās ar stāstiem par jogu Indijā, par to, kā jogs uztur savu ķermeni, ko viņš ēd, kā viņš elpo. Tieši Jevgeņijs mani iepazīstināja ar meditācijas pasauli, es sāku ar dzen meditācijām. Visi skolotāja stāsti mani ļoti aizrāva un pamudināja pētīt dziļāk ezotēriskos aspektus. Tajā laikā es satiku Elvitu Rudzāti un Valēriju Siņeļņikovu. Iepazinos ar viņu daiļradi, lasīju visas viņu grāmatas, kas man kļuva par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Viņu stāsti par veselību un dzīvesveidu likās tik loģiski un dabiski, ka es sapratu, ka tas ir tas, ko man vajag. Tā es pilnībā atteicos no alkohola lietošanas, jo sapratu, ka, lai meklētu skaidrību, man jābūt maksimāli skaidrai pašai. Pirms tam es alkoholu lietoju ļoti reti – vienu-divas šampanieša glāzes gadā, bet pat tas vairs nebija man vajadzīgs. Tad sākās fiziskās izmaiņas: mans organisms vienkārši sāka atteikties no gaļas. Sākumā vēl pamēģināju – ēdu gaļu, bet tūlītējā reakcija bija vemšana. Tā es sapratu, ka manam ķermenim tas vairs nav vajadzīgs. Tad es sāku dziļāk pētīt uztura jautājumus – kāpēc mēs ēdam to, ko ēdam, un kā tas ir saistīts ar mūsu emocijām. Pakāpeniski, bez kādas iepriekšējas apņemšanās kļūt par veģetārieti vai vegānu, es sāku klausīties savā ķermenī un tam sekot. 2017. gadā man vēl bija mīļie piena produkti – siers un biezpiens, kurus es nekādi nevarēju iedomāties atstāt. Bet vienā brīdī, ēdot savu iecienīto biezpienu, es vienkārši vairs nejutu baudu. Apēdu, bet nav nekādas sajūtas. Tāpat bija ar sieru – kad mēs ceļojām, es nogaršoju sieru, taču pat tas vairs nesniedza baudu. Savukārt no svaigēšanas ēdieniem es saņēmu enerģiju un pilnīgu apmierinājumu. No citiem ēdieniem, piemēram, no piena produktiem, man ir smaguma sajūta un nespēks. Tādēļ, jau daudzus gadus dzīvojot tā, es vairs nejūtu vajadzību pēc šiem pārtikas produktiem.
Tagad, kad cilvēki bieži jautā par manu dzīvesveidu, es sāku vēl vairāk pētīt un apzināties, kādi produkti mums ir nepieciešami atkarībā no gadalaika un mūsu ķermeņa vajadzībām. Ajūrvēda, piemēram, ļoti skaidri norāda, kāpēc noteikti ēdieni ir jāizvēlas konkrētos laika apstākļos, un es arvien dziļāk izprotu šos principus. Šī izpēte ir kļuvusi par aizraušanos, un es ļauju tai plūst caur mani, pilnībā iegrimstot šajā zināšanu un pieredzes pasaulē.
Kā tu šodien redzi ajūrvēdas pieeju, ņemot vērā tās dažādās rekomendācijas un to, kā tās atbilst mūsu dzīvei šeit, Latvijā?
Es uzskatu, ka ir svarīgi saglabāt līdzsvaru un neieiet galējībās. Tāpat kā ar svaigēšanu – mēs bieži dzirdam jautājumus, vai tas ir labākais ceļš, un atbilde ir – tas nav universāls labākais ceļš. Katram ir jājūt un jāizvēlas, kas der tieši viņam. Ar ajūrvēdu ir līdzīgi. Ir aspekti, kas man ļoti labi palīdz, jo ķermenis to sajūt kā pozitīvu, piemēram, es skaidri zinu, kas man ir jādara, mainoties sezonām. Bet reizēm, piemēram, no rudens uz ziemu, man ķermenis nelūdz to, ko ajūrvēda rekomendē šajā brīdī. Un, ja es sekoju tikai striktām ajūrvēdas vadlīnijām, es varētu nonākt līdz tādai fanātismam līdzīgai pieejai. Ir svarīgi ieklausīties sevī, saprast, vai tas, kas ieteikts, patiešām man der.
Man šķiet, ka tur ir kaut kas līdzīgs fanātismam, taču no otras puses – tā ir arī nespēja sevi pilnībā saprast. Tas ir vairāk par uzticēšanos sev un spēju sekot tam, kas notiek mūsos, nevis tikai paļaujoties uz to, ko saka citi vai kas ir rakstīts grāmatās. Tas tiešām var būt milzīgs izaicinājums.
Tieši tā, mēs bieži esam pieraduši sekot ārējiem norādījumiem, jo no malas šķiet, ka tas ir pareizāk. Ir grūti atļaut sev domāt, ka tas, ko mēs paši sajūtam, varētu būt pareizi. Tā ir ceļa daļa – nonākt pie tā, ka paši sev ticam. No zemapziņas viedokļa – bieži vien, kad iekšējā sajūta saka kaut ko, tā var būt veca programma, kuru vajadzētu iztīrīt. Ja mēs vēl neesam apzinājuši, kas notiek iekšienē, mēs varam sajaukt intuīciju ar kādu automātisku reakciju, kuru mums uzspiež zemapziņas programmas.
Kā atšķirt to? Kā cilvēkiem, kas šo lasa, saprast, kur ir robeža starp patieso intuīciju un to, kas varētu būt tikai programma? Kas ir tā atslēga?
Es parasti saku, ka atslēga ir emocijās, kas pārņem mūs ēmuma pieņemšanas brīdī. Ja es pieņemot lēmumu, sajūtu negatīvu pieskaņu vai spriedzi, tad, visticamāk, tas ir zemapziņas traucējums. Bet, ja es jūtu iekšēju mieru un skaidrību, ja nav šaubu vai bailes no kļūdīšanās, un nekas neliedz man to izdarīt, tad tā jau ir intuīcija. Ja pat vienīgā negatīvā doma ir par to, ko citi par mani padomās, tad tas jau liecina par to, ka esmu iekļuvis programmas slazdā, nevis pilnīgā sevis sadzirdēšanā. Šie mirkļi ir smalki un tiešām prasa darbu ar sevi – ko daudzi vienkārši nevēlas darīt.
Jā, un daudzos gadījumos tieši tāpēc cilvēki nevēlas to darīt – jo ir tās zemapziņas programmas, kas mūs attur. Tas ir īsts cikls, kur vieglāk ir sekot citu norādījumiem un vēlāk vainot viņus par saviem lēmumiem.
Daudziem reizēm ir vienkāršāk sekot kāda cita norādījumiem un pēc tam teikt: “Es tikai sekoju, ko man teica, un tāpēc es nonācu šajā situācijā.” Bet tas ir veids, kā izvairīties no atbildības par sevi un savu ceļu. Tā ir vieglākā izeja, taču tas novērš mums iespēju patiesi saprast, kas ir mūsu dzīvē pareizi un kas – nē.
Jā, turpināt šo destruktīvo ceļu, neuzņemoties atbildību par to, ko es jūtu, un tādējādi iet šo ceļu tālāk.
Tu pacēli jautājumu par atbildību. Es domāju, ka apzinātības ceļš nav viegls tieši tāpēc, ka tas prasa uzņemties atbildību. Kad mēs pieņemam šo atbildību, vairs nav iespējams vainot partneri, bērnus, darba devēju vai pat Dievu – lai arī viņš ir gatavs visu sadzirdēt. Bet mums pašiem būs jāatzīst, ka jebkas, kas notiek mūsu dzīvē, ir mūsu izvēle. Man liekas, ka tieši šī doma daudziem ir biedējoša – viņi baidās uzņemties atbildību un justies atbildīgi par to, kas notiek viņu dzīvē.
Jā, tieši tā. Turklāt mēs varam mainīt savas zemapziņas programmas un pārrakstīt tās tikai tad, kad uzņemamies atbildību par to, kas notiek ar mums šodien – tas nozīmē uzņemties atbildību par to, kā mēs tiksim galā ar pašreizējo situāciju. Tam pamatā ir arī neticība sev, jo tas ir galvenais šķērslis, kas mūs attur no izmaiņām. Tieši tāpēc ļoti svarīgi ir iemācīties just sevi un uzticēties sev. Man ir svarīgi sniegt cilvēkiem atslēgas uz šo procesu tā, lai viņi nesabītos. Kā tu iedrošinātu cilvēkus saskarties ar to, kas notiek viņos pašos?
Es iesaku vienu vienkāršu tehniku. Ja cilvēks nav gatavs uzreiz veikt lielas izmaiņas, tad vismaz jāizmēģina viens solis – saprast, kas notiks. Tehnika ir vienkārša: jāiestata trīs modinātāji dienā telefonā uz visu nedēļu. Katru reizi, kad zvaniņš noskan, vajag aizvērt acis un sev pajautāt: „Ko es šobrīd jūtu?” Un tas ir viss, kas jādara šajā nedēļā – jāuzdod sev šo jautājumu un patiešām jācenšas saprast, ko jūtu šajā mirklī. Ja cilvēks šo tehniku pielietos, viņš, gribot negribot, sāks pamanīt, ka viņā notiek daudz dažādu sajūtu. Viņš aizdomāsies par to, ka ir iespējams sajust vairāk, nekā parasti mēs pievēršam uzmanību. Telefons šeit ir liels palīgs, jo mēs paši aizmirstam par šo jautājumu, bet telefons mums atgādina, ka jāpievēršas sev. Manuprāt, lielākais izaicinājums, kas mūs attur no apzinātības, ir tas, ka mēs dzīvojam pastāvīgā steigā. Es to zinu pati, jo, vadot divus uzņēmumus, ir daudz procesu, kas notiek visu laiku. Ja es sev neieplānoju pauzes, es arī nonāku automātiskajā režīmā. Tāpēc šādi modinātāji palīdz mums apstāties un uzdot sev jautājumu: „Vai manī ir kaut kas vairāk par to, ko es parasti uztveru kā labi vai slikti? Vai es varu sajust vēl kaut ko?” Pakāpeniski cilvēks sāk pamanīt, ka pat viņa attiecībās, piemēram, ar bērniem vai partneri, ir vairāk par vienkāršajiem „labi” vai „slikti” vārdiem. Viņš sāks aizdomāties par to, ko patiesībā nozīmē šie vārdi. Un, manuprāt, šādi sākas pašdziedināšanās process. Protams, tas ir vieglāk, ja cilvēks piedalās retrītos, kur viņš var piedzīvot daudz pārmaiņu, jo viņš tiek iemests citā vidē, kur nav iespējas izvairīties no sevis un savu emociju izpausmes. Ja tu reiz piedzīvo tādu pieredzi, tas mainīs tavu dzīvi un tu atkal nonāksi situācijās, cilvēkos, notikumos, kas mudinās domāt par apzinātību. Bet, ja tas nav iespējams, tad šādi modinātāju zvani palīdz vismaz sākumā aizdomāties par to, kas notiek tevī.
Bet pēc retrītiem arī var būt tā, ka cilvēkam ir grūti. Es esmu piedzīvojusi situācijas, kad pēc retrīta cilvēks jūtas tā kā apjucis, jo tas, ko viņš sajutis vai apzinājies, viņam rada bailes.
Šajā gadījumā ir ļoti svarīgi, kāda ir atbalsta sistēma un kas cilvēkam palīdz šos procesus turpināt. Ir daudz pasākumu, kuros treneri faktiski var cilvēkus „nogalināt”, jo daudzi no tiem, kas nāk pie manis pēc retrītiem, tieši tā arī jūtas. Viņi ir bijuši trīs dienas ļoti pacilāti, uzlādēti, bet, atgriežoties ikdienā, viņi jūtas vēl sliktāk. Viņi nezina, kā šo pieredzi ieviest savā dzīvē vai kā uzturēt šo enerģiju. Tieši tāpēc retrītiem ir ļoti svarīga noslēguma fāze – tā palīdz cilvēkiem saprast, kā turpināt dzīvot pēc tam, kad viņi ir piedzīvojuši pārmaiņas. Man ļoti patīk strādāt ar nelielām grupām, jo tādā veidā varu pievērst vairāk uzmanības katram cilvēkam. Tā es pārliecinos, ka viņš būs gatavs doties atpakaļ savā ikdienā ar jaunām atziņām, emocijām un programmām. Un tas ir trenera uzdevums – uzņemties atbildību arī pēc retrīta, kad cilvēks atgriežas mājās. Ja mēs paskatāmies uz to, kas notiek šajā steigas pasaulē, krievu valodā ir ļoti labs vārds – „umirotvarenije”, kas apzīmē dziļu iekšējo miera sajūtu. Tas sastāv no vārdiem „mir” (pasaule) un „tvaritj” (radīt), un tas nozīmē, ka cilvēks sāk radīt iekšējo pasauli, iekšējo mieru, apzinoties, kā viņš ietekmē savu dzīvi, sajūtas, ķermeni, ēdienu, ko ēd, cilvēkus, ar kuriem sastopas, un pat laiku, ko pavada sociālajos tīklos. Ir brīdis, kad cilvēks sāk jautāt sev – vai tiešām es gribu būt iekšā šajā pasaules virpulī? Vai, piemēram, es uzņēmējam saku – tev nav jābūt pieejamam visiem 24 stundas diennaktī. Tas, ka mūs tagad piespiež, ir šī vide, tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem.
Bet mēs jau paši varam arī nodalīt dažādas lietas.
Jā, tieši tā – es saprotu, ka man ir darba dzīve, taču man ir arī brīži bez telefona, brīži bez sociālajiem tīkliem, un es to varu atļauties. Un tieši caur šiem brīžiem notiek apzināšanās. Tas nav tā, ka es aizbraucu uz kalniem uz 10 dienām, lai kļūtu apzināts, bet gan tas, kā tu savā ikdienā ievies apzinātību. Piemēram, es varu izslēgt telefonu, es varu plānot savu darba dienu tā, kā vēlos, nevis kā to prasa apkārtējie, un es varu izvēlēties pavadīt vakarus tikai ar ģimeni, nevis ļaut katram ciemoties tikai tāpēc, ka esmu pazīstams. Tieši šajā brīdī apzinātība sāk parādīties. Kad tu saproti, ka tas ir tavs dzīves ceļš, tu vienkārši vari noteikt savas robežas. Tad sāk parādīties jautājums, vai tavās izvēlēs ir atbildība vai nav.
Atbildības uzņemšanās jautājums par savu dzīvi.
Jā, un tas ir bieži vien sāpīgi, jo, kad sākam apzināties, mēs saprotam, ka dažās dzīves jomās mēs neko nekontrolējam. Šī tikšanās ar sevi nav tik patīkama un viegla, kā mēs varētu vēlēties. Tur ir arī ēnas puses, ko jāiepazīst un jāsaprot, kā ar tām tagad dzīvot. Un jautājums ir, vai mēs vēlamies kaut ko ar tām darīt, vai arī tās mums ir nepieciešamas, lai turpinātu mūsu ceļu.
Varbūt tev ir kāds noslēguma ieteikums, ja mēs runājam par laimi, atbildību, izvēlēm… Kāds novēlējums vai atslēga, kas var palīdzēt cilvēkiem saprast un dot impulsu izmaiņām viņu ceļā?
Man ļoti patīk viena spēcīga asociācija par skapi: kamēr tavā skapī ir pieblīvēts ar visām lietām, tu pat, iegādājoties jaunu kleitu, nebaudi to, jo tā ir samīcīta. Tāpat daudzi mēģina sevi uzlabot ar afirmācijām, bet neiznīcina vecos uzskatus un ieradumus, kuri ir mūsu piepildītajā skapī. Tāpēc, lai mainītu savu dzīvi, vispirms ir jāiztīra vieta skapī – sevī. Paņem papīra lapu un uzraksti, ko es savā dzīvē vēlos sakārtot. Piemēram, laimes, veselības, attiecību, bagātības, garīguma tēmās – saprast, kas tur ir, un detalizēti izrakstīt, ko vēlos mainīt. Vispirms ir jāredz, kas šobrīd ir tavā skapī, un jārisina tie jautājumi, kurus vari sākt risināt uzreiz. Ja nedēļas laikā ir lietas, ko var izdarīt, plāno tās un izdari. Tad, kad vecā vieta būs atbrīvota, varēsi piepildīt to ar jaunām, labām lietām. Papīrs pacieš visu, tāpēc sākumā uzraksti, kas tev jāsakārto. Pamazām, pa vienai lietai nedēļā, darot šo darbu, atbrīvojas enerģija. Es redzu, kā cilvēki sāk plaukt, kad sakārto vecās lietas – viņi sāk darīt jaunas lietas, piemēram, sportot. Un tas ir tikai tāpēc, ka viņi bija gatavi saskarties ar sevi un dziedināt sevi. Kad mēs sākam šo procesu, daudzas citas lietas sāk sakārtoties paralēli un daudz vieglāk. Un mums disciplinēti ir jāaicina palīdzība no Dieva, Visuma, Dabas, Saules un Zemes. Tā ir katra paša atbildība piepildīt sevi enerģijā! Saplūstot ar to, kas mums tiek dāvināts bez maksas, piepildām sev sevi ar šiem resursiem, lai vēl vairāk sevi apzinātos kā kaut ko tik tiešām BRĪNUMAINU.
Intervija publicēta žurnāla “Citādā pasaule” februāra numurā